Un sakrīt tā kā fragmenti no putekļainiem griestiem līdz ko paveras acis un duļķains rītam
Skats.
Kas bijis vakardien ir palicis tas pats.
Tik deju grīdai zināms noslēpums šis fakts.
Ar izrunātām mēlēm taustot traukus, kuriem spriedums gājis secen maigi saudzējot tos.
Uzkrājot pa pilei spēka gaidot, kad pienāks grūtai dienai gals.
Un atkal tumst.
Kurp gājums ritēs šoreiz?
Un vai tad ceļotājam skumst?
Kā spēlmanis tas atgriežas otrreiz?
Un atkal tumst.
Lai letes silda aukstiem sirdis.
Tur sienas nevis ceļi ļimst.
Un uz frakām krājas svešas cirtas.
Šad tad tik viegli kļūst.
Vakars pagaidi mani, lūdzu neaizej.
Iz mirkļa jūtam un pametot to.
Viss pelēcīgs un atkal drebuļo.
Pagaidi mani, neaizej.
Kamēr saule snauž un dienas ir aklas, es kavējos šeit ar Tevi.
Paldies un piedod par visu !
Lai vēlreiz līksmo nakts!
Par mums. Jums. Tumst.
Pagaidi mani, lūdzu neaizej.